JAUNAS GRĀMATAS GADA NOGALEI

GANDRĪZ AUTOBIOGRĀFISKS STĀSTS

Jutos izdedzis, iztukšots un nolietots, neredzēdams izeju, pat ne virzienu, kādā man vajadzētu turpmāk doties.

Autors savu stāstu sāk ar šodien tik ierasto izdegšanas sindromu. Nepārtraukts, ikdienišķs stress, nesamērīgi augsta darba slodze, spēku izsīkums, darbs bez gandarījuma… Cik pazīstama situācija daudziem no mums!?

Un vēl – attiecību krīze. Viens. Noguris. Apjucis. Kurp iet? Kā dzīvot?

NEGAIDĪTS RISINĀJUMS

Pēkšņs senas paziņas Džīnijas ieteikums: - Pēc divām nedēļām Krievijā savu trīs nedēļu semināru vadīs skolotājs, vārdā Devagīts Viņš ir anglis, taču daudzus gadus nodzīvojis Indijā, kur apguvis dažādas garīgas prakses un izveidojis arī savas, speciāli Rietumu prātiem domātas. Pasākums ir starptautisks, tur sabrauks ļaudis no visas pasaules…

Autors daudz nedomā. Viņš dodas uz šo, sev sākumā tik neizprotamo, pasākumu.

SKOLOTĀJS SWAMI DEVAGĪTS UN AKTĪVĀS MEDITĀCIJAS

Šo grāmatu autors Swami Rachayati (Ģirts Ančevskis) ir veltījis pateicībā visiem Gājējiem, ar kuriem esam kaut uz brīdi satikušies šajā Ceļā un īpaši izcilā Skolotāja Swami Devagīta piemiņai.

Soli pa solim, Skolotāja vadīts, autors iepazīst aktīvās meditācijas, kas iesākumā rada viņā šoku un neizpratni.

Daudziem, dzirdot vārdu “meditācija”, prātā nāk lotosa pozā sēdošs vai guļošs cilvēks, aizvērtām acīm. Taču šī nebūt nav vienīgā meditācijas forma.

Aktīvās, dinamiskās meditācijas norit ātri, intensīvi un fundamentāli salauž senus, iedzīvojušos prāta un ķermeņa modeļus, kas iesloga cilvēku pagātnē. Tās palīdz aizvadīt spriedzi un apslāpētās emocijas, kā arī dāvā krietnu tiesu enerģijas. Diemžēl mūsdienu cilvēks vairs nesmejas no sirds, nedzīvo no sirds, vispār neko nedara no visas sirds. Smadzenes aizvien tiecas ieviest sistēmu, darīt visu matemātiskāku, un sirds tiek apslāpēta. Haotiskā metodoloģija vispirmām kārtām nepieciešama, lai apziņas centru no smadzenēm pārvirzītu uz sirdi. Pašu svarīgāko nav iespējams uzzināt ar smadzeņu palīdzību, jo, funkcionējot smadzeņu līmenī, cilvēks nav saskaņā ar saknēm, no kurām cēlies.

Skolotāja Devagīta vadīts, autors šai grāmatā pamazām maina savu priekšstatu par sevi pašu un savu apkārtējo pasauli, pamazām piedzīvojot to, ko dēvē par transformācijas procesu.

MARKA MENSONA JAUNĀKĀ GRĀMATA

Grāmata par cerību, kura vēsta, ka nevajag cerēt. Šajā grāmatā jūs neatradīsiet tādus terminus kā pozitīvā domāšana vai iziešana no komforta zonas, pamācības kā būt laimīgam, kā gūt panākumus, kā nopelnīt miljonu… un līdzīgas saldas konfektītes.

Var jau, protams, uzlikt rozā brilles un apgalvot, ka dzīve ir absolūti brīnumjauka. Bet reiz pienāks diena, kad arī mūsu ielā lukturi nodzisīs. Jā, grāmata brīžiem ir pat ciniska, bet godīga. Marks Mensons necenšas pārliecināt, ka dzīve ir brīnišķa, ka mūsu iespējām nav robežu un ka galu galā viss būs labi. Gandrīz trīssimt lappušu biezajā vēstījumā autors ar piemēriem no vēstures un reālās dzīves pierāda, ka patiesībā viss ir draņķīgi. Kāpēc Mensons mums to pavēsta tik nesaudzīgi? Lai mēs paraudzītos acīs patiesībai un pārstātu dzīvot ilūzijās. Jā, protams, ne jau vienmēr viss būs slikti. Baltas dienas mainīsies ar nebaltajām. Taču būs uz mūžu jāatvadās no mīļajiem, no tuviniekiem, no labākajiem draugiem, kādudien būs jāaiziet mūžībā pašiem, un tas var notikt jebkurā brīdī. Mēs neesam apdrošināti pret nodevību, visa īpašuma, veselības vai pat saprāta zaudēšanu. Mēs varam kļūt par tūkstošiem visdažādāko apstākļu upuriem. Un tā tas ir bijis, ir un visdrīzāk būs vienmēr. Planēta sasilst, politiķi zog un melo. Dzīve ir jāpieņem, kāda tā ir.

Grāmata ir par cerību krīzi, par veltām cerībām uz taisnīgu pasauli un par to, ka mūsu dzīves kvalitāti nosaka mūsu individualitātes kvalitāte. Un nevis tas, ar kādiem priekiem vai bēdām mūs apvelta pasaule.

Marka Mensona jaunajā darbā ir daudz interesantu pārdomu par reliģiju, kultūru, par sociālajiem eksperimentiem, psiholoģiju un interesantām, pasaulslavenām personībām.

Autors skar daudzas mūsu ikdienas dzīves epizodes, kā arī atceras ievērojamu cilvēku atziņas. Te jūs izlasīsiet par Kantu, Nīči un Platonu, arī par Ņūtona trim likumiem un pat par Freidu ar viņa… nu, skaidrs jau ar ko…

Šajā grāmatā, kas jau guvusi lielu popularitāti un arī gluži pretrunīgus vērtējumus, Marks Mensons parāda, ka godīga attieksme pret dzīvi palīdz mums kļūt laimīgākiem un pret nedienām spēt izturēties mierīgāk. Ja jau viss ir draņķīgi, tad kāda jēga pārdzīvot? Patiesi!

Un tomēr… Nav jau tā, ka autors no mūsu dzīves pilnībā izslēdz vārdu CERĪBA. Lūk, daži viņa izteikumi grāmatas noslēgumā:

- Es jums šodien saku, draugi, es saku, ka, kaut arī mēs saskaramies ar šodienas un rītdienas grūtībām, pēdējā brīdī es atļaušos uzdrošināties cerēt... Es uzdrošinos cerēt uz post-cerības pasauli, kurā cilvēki nekad netiek traktēti tikai kā līdzekļi, bet vienmēr kā mērķi, kur apziņa netiek upurēta kādam lielākam reliģiskam mērķim, kur nevienai identitātei netiek nodarīts pāri ļaundarības, alkatības vai nolaidības dēļ, kur spēja spriest un rīkoties tiek visaugstākajā mērā ievērota un kur tas atspoguļojas ne tikai mūsu sirdīs, bet sociālās institūcijās un biznesa modeļos. Es uzdrošinos cerēt, ka cilvēki pārtrauks apspiest savas Domājošās smadzenes vai savas Jūtošās smadzenes un abas apprecēsies svētā emocionālās stabilitātes un psiholoģiskā brieduma laulībā, ka cilvēki uzzinās par pašu vēlmju kļūdām, komforta vilinājumu, iznīcināšanu aiz kaprīzēm un tā vietā meklēs diskomfortu, kas viņiem liks augt.